Šveices siers

Kādam draugam es pastāstiju, ka vēlos rakstīt pādomas par kādu bībeles tēmu. „Man nesen bija kāda tēmas ideja“ viņš teica, „ taču man tā vairs neataust atmiņā, jo manas smadzenes ir kā šveices siers...“
Mums taču visiem kaut kādā mērā ir šie caurumi smadzenēs. Mūsu domas nav tādas, kādas mums gribētos. Cik bieži mēs aizmirstam, piemēram Dievam pateikties par kaut ko skaistu vai kādam līdzcilvēkam pateikt kaut ko jauku? Vakarā, kad iestājas miers, cik bieži mēs atceramies, ko mēs pa dienu esam aizmirsuši vai nokavējuši?
Reizēm tie ir mazāki, bet reizēm lielāki caurumi mūsu domās. Reizēm mēs varam kaut ko labot, taču reizēm tas ir jau par vēlu. Dažas lietas, ko mēs neizdaram, mēs vairs nevaram izdarīt vēlāk. Un arī pat, ja mēs šīs kļūdas nožēlojam, mēs pielaidīsim tās atkārtoti.

Bet par laimi caurumi ir ne tikai mūsu smadzenēs, bet arī mūsu Kunga caururbtās rokās un kājās. Caur savām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos viņš paņēma mūsu caurumus pie krusta. Visas mūsu kļūdas un pārskatīšanos atdod Viņam, jo viņs to visu ir paņemis pie Golgātas krusta, viņš mūsu dēļ tās ir gremdējis dziļākā jūrā un mūsu dēļ ir augšāmcēlies, lai arī mēs noliekot savu nastu, varam atkal augšāmcelties.
Krusts aizsedz mūsu dzīvē visus caurumus un grāvjus. Caur Viņu mēs varam atkal pacelt acis uz VIŅU un būt mūsu Tēva klātbūtnē, Viņš tur mūs un nes mūs, lai mēs atkal un atkal nekristu savos caurumos.
Kāda cauruma priekšā paršreiz stāvi tu? Ej pāri krustam un dzīvo!

Es novēlu Tev svētīgu dienu

Rainer Gigerich